Par mani

Mans fotoattēls
Latvia
Cilvēks ir mīlestība, skaistums, brīnums. Ticēt, ka ir iespējams un IR. Šajā gliemežnīcā ir pērle, tomēr daudzi to neredz, jo pērle ir jāatklāj... un tas ir darbs. Kad pērli atrod, tad atklājas cita pasaule.

ceturtdiena, 2008. gada 17. aprīlis

tāda dzīve


Prāts ir tas, kas vienmēr visu prot nostādīt līdzsvarā… un tāda ir pasaules kārtība: tur kur mīlestība, tur vienmēr kaut kur tuvumā ir sāpes, kas vēlas pievienoties šai dejai. Mēs abi izvēlējāmies tās pieaicināt sev tuvāk, un noraut to maiguma plīvuru, kurš sargāja mūsu domas. Neielaižoties šajā kaislību upē, es pasargāju sevi no taisnošanās citu priekšā par neizdarītiem darbiem, par neierašanos uz semināru, par lietām, kas bija jāizdara. Nav viegli saprast kā ir pareizāk dzīvot. Pieņemot vienu lēmumu no diviem, kāds vienmēr būs zaudētājs, arī man pašai jebkurā gadījumā nāktos kaut ko zaudēt? Un šajā gadījumā lielākā zaudētāja biju es, jo kā otrā dienā izrādījās, visiem bija dziļi vienalga, par to vai es kaut kur ierodos vai neirodos, darbus izdaru vai neizdaru šodien vai rīt! Reizēm pienākumā pret citiem, nākas aptdalīt pašai sevi, un tas nav to vērts, jo tie citi reizēm to nespēj novērtēt… …toties savu zaudējumu novērtēju es. Mana dzīve sākas no manas sirdsbalss, un mana sirdsbalss saka: esi laimīga šajā dzīvē kuru dzīvo! Tu to esi pelnījusi! Un zini, Dzīve: es tā arī darīšu, jo Es to esmu pelnījusi!

otrdiena, 2008. gada 15. aprīlis

Es atnācu pateikt



Es atnācu pateikt,
ka Tev viss būs labi.
Nemierinu
un nemāžojos-
"būs labi" ir tas tukšais pūslis,
ar kuru mēs jautrinām
nelaimīgos.
Es zinu-
ap Tevi ir tumsa
tā savilkusies,
ka neredzi izstieptu roku.
Man ir ticībai līdzīga
nojauta,
ka viss būs labi.
Pie manis
to pasacīt atnāca stariņš,
kas jau ir pārcirtis
Tavu tumsu.
Ar savu ticību
Tev ir jāpalīdz viņam
no iekšas
atliekt tās
šausmīgās knaibles.
Stariņš nopūtās-
Tu vairs neticot,
ka ir ticība.
Stariņš sūtīja mani
parādīt Tev,
ka ticība pastāv.

pirmdiena, 2008. gada 14. aprīlis

Par putniem pavasarī

Garas bija manas brīvdienas. Nedaudz noguru no bezkrāsainā aprīļa pavasara. Visa gada laikā, tieši aprīlī esot vismazāk krāsu. Laikam jau to varētu nosaukt par absolūtu krāsu pieticību pirms absolūtas krāsu intensitātes, kas vērojama pusotru mēnesi vēlāk.
Lai vai kā... stāsts par putniem pavasarī. Viņu dziedāšana pavasara sākumā ir apbrīnojama. Un šī mēneša otrajā nedēļā saskāros ar to, ka dūkulīšu bļaustīšanās var kļūt arī nogurdinoša. Viņi bļauj. Izbļauj visu savu mazo balstiņu. Un tas notiek no brīža, kad saule vēl nav sākusi aust, līdz brīdim, kad tā jau sen ir norietējusi. Nespēju pagulēt,... jo pati esmu kā putns!

ceturtdiena, 2008. gada 10. aprīlis

Katrs kā pirmais



Skaistām lietām manā dzīvē ir liela nozīme! Tik svarīgi, lai pirmais skūpsts būtu skaists – maigs, kā tikko austs zīds, kas viegli slīd pār ādu. Sākotnēji sajūti kā plaukstas nosvīst, kā sirds sāk sisties spēcīgāk, kā saplūsti ar otru… Enerģijas apmaiņa! Lūpām saskaroties mūsu enerģija pārvēršas par spēku, kas spēj pacelt no zemes. Apkārtējie kļūst neredzami, un zemi rotā silta, balta gaisma! Uz ādas izaug debesis, un sirdi kutina tauriņu spārnu pieskārieni! Ārprātā saldi, skaisti un maigi!

trešdiena, 2008. gada 9. aprīlis

deja


Tik tak Tik tak

Laiks riņķo ap savu asi, un Tu tik dejo, un dejo, un dejo! Apreibi? Malacis! “Tā vajag!”, es nočukstu un klulsi pasmaidu. Esmu redzējusi kā var dejot vienu deju… tik dažādi.

Dejot vienam… arī valsi. Rokas izstieptas satvērienā. Priekšā Tev iedomātais parneris. Sāc ar kvadrātu. To mācies ilgi un pacietīgi. Vienā brīdī jau sāk likties, ka kaut kas tajā visā ir… Vai ir? Tas ir tāpat kā mācīties lasīt… Mācēt atsevišķus alfabēta burtus vēl nenozīmē, ka māki lasīt… Salikt tos kopā, uzburot vārdus un teikumus, tas ir skaisti! … nu, jā… burtu ir vairāk kā 33, un valodu vairāk kā viena. :)

Valsi var dejot zālē, kas laistās krēslainā sveču rietā vai spožu prožektoru gaismā. Skatītāji var būt, var nebūt. Skolotājs nekad nav galvenais.
Partneris stāv Tev pretī, un Viņa plauksta stingri iespiežas starp Tavām lāpstiņām (starp spārnu aizmetņiem, kas dejas laikā reizēm izaug). Tava roka mierīgi guļ uz Viņa pleca. Viņa un Tavu kurpju purngali skatās viens uz otru un smaida. Nedaudz jūtama nesen vaskotās grīdas smarža, kas sajaucas ar partnera un Tavu ādas aromātu… Dzirdi sirdspukstus un nesaproti – Tavējie vai Viņa. Dziļi tiek ievilkta elpa, un melodija plūst pa asinsvadiem.

Skatiens sastopas un viss sākas. Pēc izjūtas – ātri vai lēni! Ir aizkustinājums. Var mirkli aizvērt acis un just, ka notiek kustība nezināmā, tomēr jaušamā virzienā. Vēja plūsma nemitīgi sniedz veldzi, kad ķermenis jau sakarsis. Arī kleita atļaujas dejot pati savu deju ar vēju. Spējš pagrieziens un virziena maiņa. Ļauties tam… Kam? To tā uzreiz pateikt nevar…

Vēl jau ir salsa. Par to es citreiz. Vēl ir laiks….

Tik tak Tik tak…

Labrīt!

process(ija)


Zibens iesper. Kurmis izrok alu. Laikam grib, lai kāds viņu apciemo. Tā nebūšu es. Ala man ir beztelpa. Esmu ar plašumu.

Līt. Nolīt! Nedomājot. Vienkārši traukties lejā... sisties logu rūtīs, noslīdēt gar koka stumbru, pielīt šūpuļtīklā, piepildīt pagrabus, noskalot sakrājušos putekļus, lakstīgalai balsi atveldzēt, iztukšot mākoņus, noritēt pār kāda vaigu, atbalsoties upes krastos, sadusmot saulē gulētājus, kutināt tos kam holēriskie smiekli, atbrīvot miglu, debesīs sasilt... krītot atdzist...

Līst. Necenšoties. Viss notiek pats no sevis. Process(ija*). Un domāju, ka atbrīvoju miglu... patiesībā - sauli! Ir gaišs. Rīts...

Lietavas mitējas!
Kurmis savas mājas durvis aiztaisījis.

Dzestri.


*Procesija [lat. processio] – svinīgs gājiens, kurā parasti ir daudz dalībnieku.

reiz bija bezmīlestība

Es neesmu cukurvate –
šķebena zemeņu sīrupa garša.
Ja būtu –
tad nebūtu vispār!

Cukurvate ir uzsēdināta
Kaut kādam fallam.
Es esmu brīva
un dzīva.

Esmu mākonis -
balts, mīksts gaiss.

nepazīstu
krāteri vulkānā!
nepazīstu
pļavu ziedos!
nepazīstu
stāvokli bezsvarā!
nepazīstu

Esmu tukša.

Dzīves alga mani
piepildīs rīt!