Par mani

Mans fotoattēls
Latvia
Cilvēks ir mīlestība, skaistums, brīnums. Ticēt, ka ir iespējams un IR. Šajā gliemežnīcā ir pērle, tomēr daudzi to neredz, jo pērle ir jāatklāj... un tas ir darbs. Kad pērli atrod, tad atklājas cita pasaule.

trešdiena, 2008. gada 9. aprīlis

deja


Tik tak Tik tak

Laiks riņķo ap savu asi, un Tu tik dejo, un dejo, un dejo! Apreibi? Malacis! “Tā vajag!”, es nočukstu un klulsi pasmaidu. Esmu redzējusi kā var dejot vienu deju… tik dažādi.

Dejot vienam… arī valsi. Rokas izstieptas satvērienā. Priekšā Tev iedomātais parneris. Sāc ar kvadrātu. To mācies ilgi un pacietīgi. Vienā brīdī jau sāk likties, ka kaut kas tajā visā ir… Vai ir? Tas ir tāpat kā mācīties lasīt… Mācēt atsevišķus alfabēta burtus vēl nenozīmē, ka māki lasīt… Salikt tos kopā, uzburot vārdus un teikumus, tas ir skaisti! … nu, jā… burtu ir vairāk kā 33, un valodu vairāk kā viena. :)

Valsi var dejot zālē, kas laistās krēslainā sveču rietā vai spožu prožektoru gaismā. Skatītāji var būt, var nebūt. Skolotājs nekad nav galvenais.
Partneris stāv Tev pretī, un Viņa plauksta stingri iespiežas starp Tavām lāpstiņām (starp spārnu aizmetņiem, kas dejas laikā reizēm izaug). Tava roka mierīgi guļ uz Viņa pleca. Viņa un Tavu kurpju purngali skatās viens uz otru un smaida. Nedaudz jūtama nesen vaskotās grīdas smarža, kas sajaucas ar partnera un Tavu ādas aromātu… Dzirdi sirdspukstus un nesaproti – Tavējie vai Viņa. Dziļi tiek ievilkta elpa, un melodija plūst pa asinsvadiem.

Skatiens sastopas un viss sākas. Pēc izjūtas – ātri vai lēni! Ir aizkustinājums. Var mirkli aizvērt acis un just, ka notiek kustība nezināmā, tomēr jaušamā virzienā. Vēja plūsma nemitīgi sniedz veldzi, kad ķermenis jau sakarsis. Arī kleita atļaujas dejot pati savu deju ar vēju. Spējš pagrieziens un virziena maiņa. Ļauties tam… Kam? To tā uzreiz pateikt nevar…

Vēl jau ir salsa. Par to es citreiz. Vēl ir laiks….

Tik tak Tik tak…

Labrīt!

Nav komentāru: