Prāts ir tas, kas vienmēr visu prot nostādīt līdzsvarā… un tāda ir pasaules kārtība: tur kur mīlestība, tur vienmēr kaut kur tuvumā ir sāpes, kas vēlas pievienoties šai dejai. Mēs abi izvēlējāmies tās pieaicināt sev tuvāk, un noraut to maiguma plīvuru, kurš sargāja mūsu domas. Neielaižoties šajā kaislību upē, es pasargāju sevi no taisnošanās citu priekšā par neizdarītiem darbiem, par neierašanos uz semināru, par lietām, kas bija jāizdara. Nav viegli saprast kā ir pareizāk dzīvot. Pieņemot vienu lēmumu no diviem, kāds vienmēr būs zaudētājs, arī man pašai jebkurā gadījumā nāktos kaut ko zaudēt? Un šajā gadījumā lielākā zaudētāja biju es, jo kā otrā dienā izrādījās, visiem bija dziļi vienalga, par to vai es kaut kur ierodos vai neirodos, darbus izdaru vai neizdaru šodien vai rīt! Reizēm pienākumā pret citiem, nākas aptdalīt pašai sevi, un tas nav to vērts, jo tie citi reizēm to nespēj novērtēt… …toties savu zaudējumu novērtēju es. Mana dzīve sākas no manas sirdsbalss, un mana sirdsbalss saka: esi laimīga šajā dzīvē kuru dzīvo! Tu to esi pelnījusi! Un zini, Dzīve: es tā arī darīšu, jo Es to esmu pelnījusi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru